Pieredzējušais gastroenterologs Juris Pokrotnieks nesteidz kratīt brīdinājuma pirkstu zem kārumnieka deguna, taču aicina katru ieklausīties savā organismā un kritiski izvērtēt priekšstatus par veselīgu un neveselīgu uzturu.
Nē. Neviens nav pierādījis, ka ēšanas reižu skaits būtiski ietekmē veselību. Cilvēki ir atšķirīgi, visiem nebūs derīga kāda viena rekomendācija. Galvenais, nevajadzētu uzreiz apēst ļoti daudz. Un lielā ēšana nebūtu jāorganizē pašā vakarā.
Jā. Turklāt veicina tauku izgulsnēšanos, kā arī atviļņus, kad kuņģa saturs kairina barības vada gļotādu un rada dedzināšanas sajūtu. Atviļņus tāpat provocē ēšana, sēžot nepareizā pozā – salīkstot pie zema galdiņa. Iekšējie orgāni saspiežas un jūt diskomfortu. Ne velti klasiskie pusdienu galdi ir augsti un krēsliem – taisnas atzveltnes.
Jā. Ēdot bez steigas, sāta sajūta atnāk ātrāk, un cilvēks nepārēdas. Diemžēl vīriešiem ir raksturīgi risināt globālas problēmas, bet aizmirst, ka ne velti pusdienlaikam tradicionāli tiek atvēlēta stunda.
Jā un nē. Uzreiz skriet pie darba īsti nevajadzētu, taču guļus poza nav pati labākā gremošanai. Labāk pasēdēt, palasīt avīzi, parunāt, pastaigāt. Īpaši, ja diagnosticēta barības vada diafragmas atveres trūce, par ko liecina atraugas, grēmas, dedzināšanas sajūta. Ja ļoti nāk miegs, tam var ļauties, bet labāk pussēdus stāvoklī.
Jā. Un arī pirms ēšanas vajadzīga pauze, lai pārkarsušais gremošanas trakts nomierinātos pēc smaga darba vai treniņa. Tāpat atpūta nepieciešama garīga darba veicējiem. Uz nepatīkamu īsziņu vai e–pastu reaģē ne tikai smadzenes un nervi, bet arī iekšējie orgāni. Kā teica mans skolotājs profesors Nikolajs Skuja, kuņģis nosarkst tāpat kā mēs. Paši to nemanām, bet zarnas sāk trakot. Ir pat tāda ļoti izplatīta slimība – kairināto zarnu sindroms. Kādu stundu vajadzētu no spriedzes izvairīties, pamainot nodarbi.
Jā. Rieksti ir bagātīga uzturviela. Sauja riekstu, kāda datele klāt, dabīgais jogurts vai rūgušpiens, un cilvēks var turēties ilgi no visiem viedokļiem. Nav arī tā, ka čipsi būtu kaut kas briesmīgs. Sliktums sākas, ja barība kļūst vienveidīga un cilvēks pārtiek tikai no čipsiem un kolas, turklāt patērē tos pārmērīgā daudzumā.
Nē. Nedomāju, ka no gremošanas aspekta ir liela atšķirība. Ja gāzētu dzērienu lieto lieliem malkiem un daudz, būs dažas atraugas, taču tas arī veicina apēstā samaisīšanos un kuņģa darbību. Mūžīgais jautājums ir par kvalitāti.
Piemēram, īsti mineralizētu ūdeni mūsu veikalos nemaz neesmu redzējis, tur nopērkami komerciālie ūdeņi. Īstais nomāc slāpes, jo ar to organisms saņem sāļus. Bet, ja cilvēks nemitīgi dzer, viņš vairāk svīdīs un sāļus izvadīs. Problēma ir daudzumā – lielos kvantumos nevajadzētu dzert ne tetrapaku sulas, ne kolas.
Taču tā ir, iespējams, pārtikas ražotāju viltība – daļai dzērienu piemīt īpašība stimulēt slāpes.
Jā un nē. Jālūko, lai dzēriens būtu saderīgs ar ēdienu. Piemēram, alus pie trekniem ēdieniem varētu būt saderīgāks par aukstu ūdeni vai minerālūdeni. Labi gan būtu īstie gremošanu veicinošie minerālūdeņi. Jebkuri papildu dzērieni, kas ir bagātīgāki ar kalorijām un tiek lietoti ēšanas laikā, fizioloģiski var veicināt atvilni. No gremošanas sistēmas veselības viedokļa slikti ir alkoholiskie kokteiļi, ko pirms ēšanas piedāvā it kā apetītes veicināšanai. Piemēram, pirms viesībām pasniedz aukstu šampanieti un treknus pīrādziņus – pilnīgi nesaderīgas lietas!
Auksts alkohols ir atspirdzinošs, bet tas ir pankreatīta – aizkuņģa dziedzera iekaisuma – riska faktors. Arī iegūtais kaloriju daudzums ir visai ievērojams.
Jā un nē. Grūti novilkt precīzu robežu starp diskomforta izpausmēm un slimības sākumu. Gremošanas sistēmai ir ārkārtīgi lielas kompensācijas spējas, kas var nemanot nodedzināt organisma izturības rezerves. Piemēram, aknas var ciest ilgstoši un uzdod tikai pēdējā brīdī, piekāpjoties gadiem ilga trekna uztura, alkohola un smēķēšanas spiedienam. Vīrieši bieži pārspīlē savu varonību. Lielās, ka sagremos pat naglas. Ēd visu, kas nepīkst un nekustas, bet ekstremālos gadījumos pat to. Kādu laiku tā patiesi varētu arī būt, bet par to būs jāmaksā. Diemžēl, kad aknu bojājuma simptomi parādās, izmaiņas bieži ir aizgājušas par tālu. Mērenībai jābūt, nebāz mutē visu, kas nāk priekšā!
Jā un nē. Uzturs var būt garšīgs, bet tās nav zāles. No pārtikas nevajag prasīt vairāk, nekā tā var dot. Protams, labās baktērijas – tas skan ļoti pievilcīgi, un ražotāji to veiksmīgi izmanto reklāmā. Esmu ārstējis čūlainu kolītu, izmantojot ārstnieciskās probiotikas. Rezultāti bijuši labi, bet ne labāki, kā lietojot pretiekaisuma zāles. Brīnumu nav.
Nē. Tās domātas īslaicīgai palīdzībai – līdz brīdim, kad tiksiet pie daktera. Tās labi palīdz, ja problēma rodas vienreiz, piemēram, ābolu laikā, bet var arī nomaskēt slimību. Dedzināšanas sajūta liecina, ka kaut kas nav labi, un vajag noskaidrot – kas. Mūsdienās izmeklēšanas metodes nav dramatiskas, bieži vainu ļauj atklāt vien konsultācijas. Bet cilvēks ļoti daudz var palīdzēt sev arī pats. Padomājiet, vai lietot reklāmas ieteiktu fermentu preparātu vai tomēr mazāk apēst. Papētīt savu ēdienkarti, lai konstatētu, kas tajā atkārtojas, pirms rodas nepatīkamās sajūtas.
Ja konstatēta slimība vai kādu produktu nepanesība, tos jāizslēdz no uztura. Citos gadījumos tas ir pārdomu un izvēles objekts. Bieži nepatīkamās izjūtas izraisa nevis produkts, bet gan tā kvalitāte, vecums, sagatavošanas tehnoloģija. Vislabākie ir vienkāršie izstrādājumi – nesalaistīti, bez īpašām garšvielām, lai var novērtēt oriģinālo garšu.
Nē. Tieši uz vienkāršākajām lietām var iekrist vissmagāk. Piemēram, ilgstoši uzglabāti, ledusskapī aizmirsti produkti, – vecs jogurts var izraisīt smagu saindēšanos. Īpaši vasarā. Ja trauciņš vai iepakojums uzpūties – metiet ārā bez garas domāšanas!
Pārtikas klāsta bagātināšanās un daudzveidība ir mazinājusi gremošanas sistēmas problēmu risku?
Nē. Latvijā vairāk nekā agrāk ēd jūras veltes, bet molusks no ūdens uzkrāj pilnīgi visu, ne tikai labāko. Vai visas Rīgā dabūjamās zivis patiesi ir tik svaigas? Mediķi – ne tikai infekcionisti – jau saskārušies ar biežās ceļošanas sagādātajām problēmām. Latvijā pieaug pacientu skaits ar agrāk retām vai ļoti retām gremošanas trakta slimībām. Tas, kurš var atļauties ēst visu, kas ienāk prātā, nebūt nav labākā situācijā kā trūcīgais. Jo lielākas izvēles iespējas, jo vairāk arī risku. Savukārt pamatvērtībās – maizē, putrā, speķa gabalā – riska nav vai tas ir apzināts.
