Zāļu tējas

06-06-2017
Zau tejas

Tēja sasilda un rada mājīguma sajūtu.

Aukstais un drēgnais rudens laiks rosina dažādu vīrusu un saaukstēšanās slimību uzliesmojumus. Ikviens no mums jau no bērnības atceras, ka ikdienā un slimošanas (rudens – ­ziemas)  periodā  mums tika dotas dzert dažādas augu tējas, kas tika vāktas noteiktā laika posmā pavasara un vasaras gaitā un izmantotas rudens–ziemas periodā. 

Ūdens ir ļoti nozīmīgs elements dažādu dzīvības procesu nodrošināšanā organismā – lai dzīvotu, cilvēkam katru dienu nepieciešami vidēji 2 litri ūdens. Ja pavasara–vasaras periodā par ūdens trūkumu biežāk brīdina slāpju sajūta, tad rudens–ziemas periodā par pilnvērtīgu ūdens uzņemšanu ikdienā var aizmirst. Šajā laikā ļoti noderīgas ir pašu vāktās vai iegādātās zāļu tējas, jo tēja sasilda, rada mājīguma sajūtu, siltais dzēriens nomierina cilvēku un palīdz uzņemt ikdienā vajadzīgo ūdens daudzumu. Slimošanas laikā tas ir jo īpaši būtiski – jālieto daudz šķidruma, lai no organisma izvadītu baktēriju un vīrusu radītos toksīnus.

Zāļu tējas ir viena vai dažādu augu drogu maisījumi, kas sastāv no ievāktām, pareizi žāvētām un uzglabātām augu daļām – mizām, lapām, saknēm, lakstiem, pumpuriem vai ziediem. Tējas ievāc tīrā vietā un sausā laikā. Mizas un pumpurus vāc pavasarī no jauniem augiem. Ziedi tiek vākti ar rokām plaukšanas laikā. Augļus un sēklas ievāc nogatavojušās, sulīgiem augļiem vairāk piemērota būs agra pēcpusdiena vai rīts. Saknes ievāc agrā pavasarī  pirms lapu plaukšanas vai vēlā rudenī. Lapas vāc, kad tās ir izaugušas, bet vēl nav novecojušas un kļuvušas cietas. Lakstus svarīgi ievākt, pirms tie ir pārkoksnējušies. Zāļu tējas žāvē telpās, kur ir laba ventilācija, noēnotā vietā, izklājot vienmērīgi un periodiski tās apmaisot. 

Zāļu tēju pagatavošana ir atkarīga no sastāva. Gatavojot uzlējumu (ziedi, laksti, lapas), zāļu tējas pirms lietošanas aplej ar verdošu ūdeni, ļauj ievilkties noteiktu laiku, nokāš un lieto zāļu tēju pēc vajadzības. Novārījumiem (mizas, pumpuri un saknes) tēju aplej ar aukstu ūdeni, uzvāra, turpina vārīt uz mazas uguns noteiktu laiku, nokāš, pēc nokāšanas papildina ar novārītu, atdzesētu ūdeni līdz sākotnējam tilpumam un lieto pēc vajadzības. Lai novārījums labāk izvilktos, pēc apliešanas ar aukstu ūdeni to var atstāt uzbriedināt aptuveni 5–10 minūtes un tikai tad vārīt. Ja zāļu tēja satur gļotvielas (altejas saknes, Islandes ķērpja laponis, linsēklas), tad drogu aplej ar nepieciešamo aukstā ūdens daudzumu, atstāj istabas temperatūrā 6–8 stundas, nokāš un lieto pēc vajadzības.

Zāļu tējas var lietot pa tasei 3 reizes dienā, pirms lietošanas ieteicams konsultēties ar ārstu par izvēlētās tējas lietošanu. Pagatavot tēju ieteicams katru reizi no jauna, jo, stāvot ilgstoši, tā zaudē savu vērtību. Tēju var saldināt ar medu vai pievienot citronu. Tomēr jāraugās, lai tēja nav pārāk karsta, jo temperatūrā, kas augstāka par 60 0C, mazinās medus ārstnieciskās īpašības, bet citrona sastāvā esošais C vitamīns sašķeļas. Sviedrējošās tējas lieto siltas vai karstas.

Daina Bulmeistere, farmaceite, SIA "EUROAPTIEKA farmācija"