Mājas lapa Farmaceita padomi Tavai veselībai Stress un nogurums Vārds speciālistam - Daudzpusīgais un nepieciešama...

Vārds speciālistam - Daudzpusīgais un nepieciešamais magnijs

06-06-2017
Vards specialistam

Andris Skride,
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs 

Kāpēc magnija loma organismā ir tik svarīga? Vai magniju nepieciešams uzņemt papildus? Vai magnijs patiešām nomierina? Cilvēkiem, kuri interesējas par savu veselību, šie jautājumi, manuprāt, ir būtiski.

Magnijs ir ceturtā visvairāk sastopamā minerālviela cilvēka organismā, un tas ir otrs biežākais šūnu iekšienē esošais elements pēc kālija. Tam ir svarīga loma gan normālā šūnu funkcionēšanā un dalīšanās procesā, gan arī enerģētiskajā vielmaiņā, jo magnijs piedalās adenozīntrifosfāta fosforilācijas procesos (vienkārši sakot, tās ir ķīmiskas reakcijas, kas nodrošina organismu ar enerģiju), kā arī dažādu bioloģiski aktīvu vielu darbības nodrošināšanā.

Aptuveni puse no kopējā magnija daudzuma atrodas kaulos, līdz pat vienai ceturtdaļai – muskuļos –, bet gandrīz viss pārējais magnija daudzums ir lokalizēts citu ķermeņa šūnu iekšienē. Līdz ar to tam ir liela nozīme normālā nervu un muskuļu funkcionēšanā, sirds ritma uzturēšanā, imunitātes veicināšanā, kā arī kaulu un zobu attīstībā un stipruma nodrošināšanā. 

Ārpus šūnām esošais magnijs rūpējas galvenokārt par nervu un muskuļu darbību. Veselā organismā magnija koncentrācija asinīs tiek uzturēta 0,7–1,0 mmol/L robežās. Tomēr, tā kā ārpusšūnu vidē atrodas tikai aptuveni 1% no visa organismā esošā magnija, tā noteikšana asins serumā ne vienmēr precīzi ataino kopējos magnija krājumus organismā. Proti, pat ja jūsu asins analīzē magnijs ir normas robežās, arī šādā gadījumā magnija daudzums organismā var būt nepietiekams un tas būtu jāuzņem papildus.

Uzņemam pārāk maz 

Atkarībā no cilvēka vecuma un dzimuma diennaktī  ir nepieciešami aptuveni 310–360 mg magnija. Tā kā magnijs mūsu organismā neveidojas, visu nepieciešamo daudzumu ir  jāuzņem ar uzturu. Daudz magnija satur zaļie lapu dārzeņi, piemēram, spināti, pākšaugi (pupas un zirņi), rieksti, žāvēti augļi, graudaugi (īpaši rupja maluma miltu produkti) un jūras produkti. Pētījumos pierādīts, ka mūsdienās magnijs ar uzturu tiek uzņemts arvien mazāk – no 410 mg pagājušā gadsimta sākumā līdz 200–300 mg 2010. gadā. Magnija uzņemšana ar uzturu mūsdienās samazinājusies uz pusi. Turklāt nemitīga stresa apstākļos magnija patēriņš organismā ir būtiski pieaudzis.

Diēta, kurā  ir par maz magnija, samazina antioksidanta E vitamīna daudzumu audos, vienlaikus palielinot dzelzs un lipīdu līmeni tajos. Dzelzs savukārt veicina brīvo radikāļu veidošanos un to izraisītā oksidatīvā stresa attīstību, kas piedalās aterosklerozes, vēža, reimatoīdā artrīta, kataraktas un daudzu citu slimību patoģenēzē.

Magnijs uzsūcas tievajās zarnās un ar asinīm tiek transportēts uz visiem organisma audiem. No visa ar uzturu uzņemtā magnija uzsūcas tikai aptuveni viena trešdaļa. Magnija iekļūšanu šūnās veicina B6 vitamīns, tādēļ abas šīs vielas nereti tiek kombinētas farmakoloģiskajos preparātos. No organisma magnijs  tiek izvadīts caur nierēm.

Magnija trūkuma iemesli

Samazinātu magnija daudzumu organismā var izraisīt:

Samazināta uzsūkšanās zarnās: 

  • zarnu iekaisums, 
  • malabsorbcijas sindroms,
  • D vitamīna deficīts,
  • iedzimti ģenētiski defekti. 

Palielināti magnija zudumi caur gremošanas traktu:

  • ieilgusi vemšana vai caureja,
  • zarnu drenāža pēcoperācijas periodā.

Izmainīta magnija izvade caur nierēm: 

  • iedzimti ģenētiskie sindromi, kas saistīti ar magnija zudumu, 
  • iegūtas nieru slimības, 
  • nieru transplantācija, 
  • zāles un toksiskas vielas (alkohols, diurētiskie līdzekļi, antibiotikas, ķīmijpreparāti),
  • citi iemesli (palielināts aldosterona līmenis, cukura diabēts, palielināts kalcija līmenis, pastiprināta vairogdziedzera funkcija).

Masīva magnija pāriešana no ārpus šūnu telpas uz šūnu iekšieni, kauliem vai citiem ķermeņa šķidrumiem:

  • palielināts stresa hormonu līmenis,
  • badošanās,
  • pēc diabētiskās ketoacidozes,
  • pēc epitēlijķermenīšu operācijas,
  • D vitamīna deficīta ārstēšana,
  • metastāzes kaulos,
  • aizkuņģa dziedzera iekaisums,
  • apdegumi,
  • pastiprināta svīšana,
  • trešais grūtniecības trimestris,
  • zīdīšana.

Agrīnie samazināta magnija daudzuma simptomi var būt apetītes trūkums, slikta dūša, miega traucējumi, galvas reiboņi, vemšana un nogurums. Deficītam palielinoties, var pievienoties arī tādi simptomi kā muskuļu vājums, trīce un krampji, depresija, apātija, ātra aizkaitināmība, delīrijs un psihoze. Tāpat var attīstīties paātrināta sirdsdarbība, pat dzīvībai bīstamas aritmijas, paaugstināts asinsspiediens un sirds asinsvadu spazmas. Nereti samazināts magnija līmenis ir saistīts arī ar samazinātu kalcija un/vai kālija līmeni asinīs.

Magnijs un kardioloģija

Sirds un asinsvadu slimības samērā bieži tiek asociētas ar samazinātu magnija daudzumu. Tiek uzskatīts, ka magnijs spēj ietekmēt gan asinsvadu tonusu, gan trombocītu agregāciju un asinsreces sistēmu, tāpat arī endotēlija funkcijas, lipīdu vielmaiņu un sirds aritmijas. Vairāk nekā trešdaļai pacientu ar hronisku sirds mazspēju hospitalizācijas brīdī konstatēts samazināts magnija līmenis. Tāpat arī pierādīta saistība starp akūtu miokarda infarktu un pazeminātu magnija līmeni asinīs. 

Nelielos pētījumos tiek atzīmēta sakarība starp pazeminātu magnija līmeni un biežākām koronārās sirds slimības lēkmēm, tādēļ tiek pētīta magnija preparātu efektivitāte pacientiem ar stabilu slodzes stenokardiju. Iespējamais pozitīvais efekts saistāms gan ar sirds asinsvadu paplašinošo darbību, gan pozitīvo ietekmi uz lipīdu spektru un aterosklerozes attīstību.

Zinātnieki apstiprinājuši arī magnija nozīmi cukura diabēta attīstībā. Diabēta pacienti pastiprināti zaudē magniju caur nierēm, savukārt pazemināts šīs minerālvielas līmenis samazina insulīna darbību mērķa audos un veicina insulīna rezistences attīstību. Vairākos pētījumos norādīta saistība starp ar uzturu uzņemto magnija daudzumu un diabēta attīstības risku, kur pietiekama magniju saturošu uzturvielu (pilngraudu produktu, riekstu un zaļo dārzeņu)  lietošana uzturā samazināja saslimšanu ar cukura diabētu.

Magnijs tiek izmantota, ārstējot paaugstinātu asinsspiedienu, īpaši grūtniecēm preeklampsijas un eklampsijas gadījumā. Magnija antihipertensīvā darbība tiek saistīta gan ar tiešu ietekmi uz asinsvadu gludajām muskuļšūnām, gan ar asinsspiediena regulējošā centra nomākšanu galvas smadzenēs. Eklampsijas gadījumā nozīme ir ne vien magnija antihipertensīvajai darbībai, bet arī tā pretkrampju iedarbībai. Turklāt daži zinātnieki uzsver arī magnija nozīmi priekšlaicīgi dzimušu bērnu smadzeņu attīstībā.

Jau izsenis zināma magnija loma arī sirds aritmiju ārstēšanā. 

Magnijs un menopauze

Estrogēna līmeņa samazināšanās menopauzes laikā var izraisīt tādus simptomus kā karstuma viļņi, bezmiegs, svīšana, galvas sāpes, viegla uzbudināmība un depresija. Tas lielā mērā ir saistīts ar hormona ietekmi uz minerālvielu līdzsvaru organismā. Būtiskākie no tiem ir tieši magnijs un kalcijs. Tiek uzskatīts, ka estrogēna samazināšanās kavē magnija uzņemšanu un izmantošanu kaulos un mīkstajos audos. Tas arī var izskaidrot jaunu sieviešu neuzņēmību pret sirds slimībām un osteoporozi un šo slimību ievērojamu pieaugumu sievietēm menopauzes vecumā.

Arī kalcijs samazināta estrogēna līmeņa klātbūtnē mazāk uzsūcas no gremošanas trakta un tiek vairāk izvadīts caur nierēm. Tā kā menopauzes simptomus rada abu šo minerālvielu trūkums organismā, optimāls risinājums būtu aizvietot tos abus kopā. 

Magnijs un premenstruālais sindroms

Tādi simptomi kā viegla aizkaitināmība, depresija, nogurums, vēdera pūšanās, šķidruma aizture, krūšu jutīgums un galvassāpes ir nereti sastopami sievietēm pirms mēnešreizēm, un to rašanās mehānisms nav pilnīgi skaidrs. Tomēr viens no cēloņiem varētu būt samazināts magnija līmenis audos. Ir pierādīts, ka sievietēm ar zemāku magnija līmeni premenstruālais sindroms ir sastopams biežāk, un tas ir izteiktāks. Nozīme ir gan magnija nomierinošajai ietekmei uz centrālo nervu sistēmu, serotonīna sintēzei, kas ir būtisks garastāvokļa uzlabošanā, tāpat arī tā ietekmei uz normāla šķidruma balansa uzturēšanu un asinsvadu atslābināšanu, ļaujot izvairīties no migrēnas tipa galvassāpēm. Īpaši labs efekts premenstruālā sindroma ārstēšanā pierādīts kombinētai magnija un B6 vitamīna aizvietojošajai terapijai.

Un noslēgumā par to, kā un kāpēc magnijs spēj nomierināt. Magnijs organismā traucē specifiskus procesus, ko sauc par holīnerģiskajiem procesiem. Šādi tiek samazināta nervu sistēmas uzbudināmība.