Sekundārā osteoporoze

07-06-2017
Sekundara osteoporoze

Kas ir sekundārā osteoporoze?

Sekundārā osteoporoze ir izmaiņas kaulos hroniskas slimības, ķermeņa stāvokļa vai medikamentu iedarbības rezultātā. Tātad iemesls ir kāda cita hroniska slimība vai stāvoklis, piemēram, ilgstoša atrašanās “uz gultas" jeb imobilizācija, kā rezultātā attīstās osteoporoze. Osteoporoze var rasties arī kādas citas slimības ārstēšanai nepieciešamo medikamentu lietošanas rezultātā.

Cik bieži tā ir sastopama?

Par slimības biežumu Latvijā nav nedz pētījumu, nedz uzskaites. Nav iespējams precizēt, cik daudz pacientu ir ar primāro un cik – ar sekundāro osteoporozi.

No starptautiskiem pētījumiem zināms, ka vīriešiem 70% gadījumu ir sekundārā osteoporoze, bet sievietēm tā konstatēta 40% gadījumu.

Kas var izraisīt sekundāro osteoporozi?

Dažādas slimības un medikamentu lietošana var veicināt sekundārās osteoporozes attīstību. Pacientam jāievēro veselīgs uzturs un aktīvs dzīvesveids, kas var aizkavēt osteoporozes attīstību. Visiem zināma patiesība, ka nepietiekama vitamīna D uzņemšana, nepietiekama kalcija uzņemšana un nepietiekama olbaltumvielu uzņemšana ir vieni no galvenajiem iemesliem kaulu trausluma attīstībai.

Sekundāro osteoporozi var izraisīt dažādas hroniskas slimības, piemēram:

  • endokrīnās slimības – Kušinga slimība, hiperparatirioze, tireotoksikoze, cukura diabēts un virsnieru nepietiekamība. Tās ir visizplatītākās endokrīnās hroniskās slimības, kuru rezultātā var veidoties sekundārā osteoporoze;
  • gastroenteroloģiskās jeb kuņģa, zarnu trakta slimības, aknu ciroze, iekaisīgās zarnu slimības, malabsorbcija, stāvoklis pēc kuņģa operācijām, celiakija, pankreatīts;
  • hematololoģiskās jeb asins slimības, piemēram, multiplā mieloma;
  • reimatoloģiskās slimības, piemēram, reimatoīdais artrīts;
  • slimību grupas, kas saistīta ar dzimumhormonu darbības traucējumiem – hipogonādisms. Vīriešiem tas ir testosterona deficīts, sievietēm - estrogēna deficīts;
  • samērā retas ģenētiskās slimības – piemēram, samazināts vitamīna D receptoru skaits un kvalitāte, kā arī kavēta vitamīna D pārveidošanās par aktīviem vitamīna D metabolītiem aknās un nierēs.

Stāvokļi, kas var veicināt sekundārās osteoporozes attīstību: 

  • hronisks alkoholisms;
  • ilgstoša imobilizācija – pacients nestaigā vismaz 6 mēnešus vai pārvietojas ratiņkrēslā.

Medikamenti, kas negatīvi ietekmē kaulu vielmaiņas metabolismu: 

  • glikokortikosteroīdi, ko visbiežāk lieto bronhiālās astmas, hroniskas obstruktīvas plaušu slimības ārstēšanā, dermatoloģisku, reimatoloģisku un neiroloģisku slimību ārstēšanā;
  • antikonvulsanti – pretepilepsijas līdzekļi;
  • imunosupresanti, ko lieto pēc orgānu transplantācijas, lai organisms "neatgrūstu" svešo orgānu.

Kā diagnosticē sekundāro osteoporozi?

Sekundārās osteoporozes diagnostika neatšķiras no primārās osteoporozes diagnostikas. Ārstam, runājot ar pacientu, rūpīgi jāizzina anamnēze – slimību vēsture un, zinot sekundārās osteoporozes iemeslus, jānozīmē papildus izmeklējumi.

Sekundārajai osteoporozei nav agrīnu pazīmju. Kā viens no pirmajiem rādītājiem var būt lūzums, kā arī sāpes kaulos. Tomēr uzmanība jāpievērš pamatslimības izpausmēm – tās izpaudīsies visspilgtāk. 

Tāpat kā primārai osteoporozei, arī šajā gadījumā diagnostikas pamatā ir osteodensitometrija – kaulu blīvuma mērījums. Mērījumi jāveic mugurkaula jostas daļas skriemeļos un abos gūžas kaula kakliņos. Iespējams noteikt kaulu minerālo blīvumu muguras skriemeļos sānu projekcijā un pieejama arī kopējā ķermeņa kaulu un citu audu izmeklēšana (total body programma). Nepieciešamības gadījumā iespējams noteikt arī kaulu metabolisma bioķīmiskos marķierus, kas ir īpaši jutīgi rādītāji un liecina par terapijas efektivitāti vai neefektivitāti.

Kā sevi pasargāt no sekundārās osteoporozes?

Profilaktiskie pasākumi sekundārajai osteoporozei neatšķiras no primārās osteoporozes profilakses, tomēr uzsvars liekams uz pamatslimības ārstēšanu. 

Viens no būtiskākajiem aspektiem osteoporozes profilaksē ir pilnvērtīgs uzturs. Tas jāievēro jau no bērnības – ar uzturu jāuzņem nepieciešamais kalcija daudzums. Sievietei, kura baro ar krūti, jānodrošina pilnvērtīgs uzturs ar lielāku kalcija un vitamīna D daudzumu. Ar kalciju bagāti ir piena produkti un jūras zivis. Īpaši par kalcija uzņemšanu jādomā bērniem intensīvas augšanas periodā, sievietēm –  grūtniecības un bērna zīdīšanas laikā un sākoties menopauzei, vīriešiem – pēc 50 gadu vecuma. Ir epidemioloģiskie pētījumi, kas pierāda, ka augsts kalcija saturs uzturā samazina gūžas kaula kakliņa lūzumu risku.

Taču ar kalciju vien ir par maz, nepieciešams arī vitamīns D. Optimāla vitamīna D uzņemšana veicina kalcija uzsūkšanos organismā. Tas veicina arī muskuļu stingrību un locītavu stabilitāti, tādējādi palielinot ķermeņa izturību pret iespējamām traumām un novēršot kritienu risku. Tā kā Latvijā saules ir maz, vitamīns D ādā veidojas nepietiekamā daudzumā. Produkti, kas visvairāk satur vitamīnu D, ir sekojoši: olas dzeltenums, aknas, jūras zivis: tuncis, lasis, sardīnes, siļķes un skumbrijas, piena produkti. Rūpīgi katram jādomā par to, lai nodrošinātu organismu ar nepieciešamo vitamīna D un kalcija devu atkarība no cilvēka vecuma grupas, dzimuma un esošā vitamīna D koncentrācijas asinīs.

Fiziskās aktivitātes labvēlīgi ietekmē skeleta uzbūvi un stiprumu. Ieteicamas visdažādākās aktivitātes, piemēram, vingrošana, aerobikas treniņi, peldēšana, skriešana, soļošana, dejošana. Veiktajos pētījumos apstiprinājies – pareizi un regulāri veicot fiziskās aktivitātes, ir iespējams novērst vai kompensēt vismaz 1% no kaulaudu zuduma gadā. 

Smēķēšanas atmešana – smēķēšana ir nopietns riska faktors, kas samazina estrogēnu produkciju.

Pieaugušiem pacientiem kontroles centrālo osteodensitometriju jeb DXA ieteicams veikt pēc 18 mēnešiem.

Kā rīkoties, ja osteoporoze radusies kādu medikamentu lietošanas ietekmē? 

Ja sekundārā osteoporoze attīstās citu slimību, stāvokļu vai medikamentu lietošanas, piemēram, glikokortikosteroīdu lietošanas rezultātā, tad jāārstē pamatslimība un maksimāli jācenšas veikt osteoporozes profilaksi.