Bērna - vecāku dialogs

01-06-2017
Berna vecaku dialogs

Gaisā virmo no krūzītes nākošais kafijas aromāts, patīkamā saruna tā atslābina, un tieši tagad jums vismazāk gribas beigt pusdienas pārtraukumu un atgriezties ofisā. Tieši tā jūtas jūsu trīsgadīgais bērns, kad atsakās doties mājās no smilšu kastes vai atrakciju parka. Tajā vietā, lai pieprasītu tūlītēju paklausīšanu, dodat bērnam laiku pārslēgties, nedaudz paildzinot šķiršanās procesu.

Pirms dodaties ar bērnu uz kādu vietu sakat:"Piecas minūtes pirms aiziešanas es tevi brīdināšu, un tev būs laiks atvadīties no draugiem un sakārtot mantas." 

Nesakat sev: "Ciest nevaru, ka bērns mani neklausa." Tā jūs jutīsieties bezpalīdzīga un dusmīga, kas traucēs pieņemt pareizu lēmumu. Tajā vietā sakat sev: "Bērns vēlas būt patstāvīgs un pats pieņemt lēmumus. Es to saprotu un pieņemu."

Nesakat sev: "Laikam  izskatos nekam nederīga māte." Ja jūs patstāvīgi tā domāsiet, tad agri vai vēlu tam arī noticēsiet. Jums nav jāuztraucas par to, ko domā apkārtējie, tas lai paliek viņu ziņā. Tajā vietā sakat: "Es necenšos atstāt iespaidu uz apkārtējiem." Neaizmirstiet koncentrēties uz bērnu, palīdzēt bērnam pieņemt pārmaiņas, un mācat tikt galā ar neapmierinātību."

Nesakat sev: "Viņš mani tracina! Ja viņš tūlīt nedosies uz mājām, es nezinu, ko es izdarīšu!" Jūs sadusmosieties, ja mēģināsiet panākt to, ko nevarat kontrolēt. Lai mazulis pats izlemj, darīt to, ko jūs sakat vai nedarīt. Jūs tikai varat bērnu ieinteresēt rīkoties tā kā jūs sakat. Sakat sev: "Es nepieprasīšu no bērna tūlītēju pakļaušanos. Tas mani tikai sadusmos." Uztraukums traucē paskatīties uz situāciju ar bērna acīm, saprast to, ko jūt bērns. Tas traucē pieņemt konstruktīvus lēmumus. Nesakat sev "es pieprasu", bet gan "man gribētos..."

Dialogs ar bērnu

Nesakat: "Kāpēc tu mani nekad neklausi? Lai cik ilgi mēs te sēdētu, tev tāpat būs par maz." Dodat precīzus norādījumus: "Pēc piecām minutēm mēs iesim projām. Sāksim kārtot mantas jau tagad." Ja jūs vēl atgādināsiet, ka iepriekš jau bijāt izrunājuši promiešanas gaitu, bērns to pieņems labprātīgāk un sāks kārtot savas mantas.

Nevajag draudēt: "Kā tu ar mani runā? Apklusti, citādi dabūsi pa dibenu!" Draudi ar fizisku sodu bērnam tikai atgādina, ka esat lielāks un spēcīgāks un ka tas ir veids, kā no vājākajiem var dabūt to, ko vēlies. Labāk sakat: "Es saprotu, ka tev negribas doties projām, bet reizēm mums nākas darīt to, ko nevēlamies." Tādējādi bērns redz, ka viņa pārdzīvojumi netiek kritizēti, ka viņš tiek pieņemts ar visām savām emocijām.

Nevajag teikt: "Es izstāstīšu tēvam, kā tu šodien uzvedies! Viņš būs ļoti neapmierināts!" Tā jūs iedzīsiet bērnā bailes no vecākiem un liksiet saprast, ka vecāku mīlestība ir ar nosacījumiem, t.i. atkarīga no bērna uzvedības. Pārvēršat projāmiešanu par spēli: "Es skaitīšu līdz desmit. Paskatīsimies, vai tu paspēsi šajā laikā uzvikt jaku. Gatavs? Aiziet, viens, divi..."

Caur spēli jūs novērsīsiet bērna uzvedību no pretošanās uz sāncensību. Ja nu bērns  nepaspēj apģērbties laikā, sakat: "Ļoti žēl, ka tu nepaspēji laikā. Šoreiz es tev palīdzēšu   uzvilkt jaku, bet mājās tu vēl patrennēsies un tad tev noteikti izdosies." Nevajag uzpirkt bērnu, sakot: "Ja tu dosies mājās tūlīt, mēs ieiesim veikalā un kaut ko garšīgu nopirksim. "Uzpirkšana tikai iemācīs bērnu pretoties tik ilgi, kamēr jūs piesolīsiet kaut ko nopirkt. Sakat labāk: "Ja mēs iesim tūlīt pat, tad varēsim nokļūt mājās agrāk." 

Bērns iegūs pieredzi, ka paklausība turpmāk dod iespēju nodarboties ar to, kas patīk. Un tas ir pirmais svarīgais solis, lai bērns varētu iemācīties atlikt patīkamo uz kādu laiku un tikt galā ar īslaicīgu vilšanos.