Atpakaļ uz rakstiem

Fermenti, to loma gremošanas procesā

Gremošanas sistēmu savā starpā un ar citām orgānu sistēmām cieši saista reflektorās un humorālās regulācijas mehānismi. Viena gremošanas posma funkciju traucējums izraisa arī traucējumus citās gremošanas sistēmas daļās. Šī apstākļa dēļ gremošanas procesa traucējumu izpausmes veido vairāku cēloņu summa, un tās ir līdzīgas pie vairākām saslimšanām, kā, piemēram, dispeptiskie traucējumi vai sāpes.

Atšķirībā no motorikas traucējumiem, sekrēcijas traucējumi izpaužas klīniski mazāk spilgti. Sekrēcija notiek visās gremošanas trakta daļās, bet visintensīvāk kuņģī, tievajās zarnās, aizkuņģa dziedzerī un aknās. Īpaši nozīmīgi ir ārējās sekrēcijas fermenti jeb enzīmi.

Praktiski tiek lietoti abi šie apzīmējumi. Fermenti ir latīņu valodas izcelsmes vārds, bet enzīmi grieķu, taču abi apzīmē vienu un to pašu procesu. Fermenti veic organismā bioloģisko katalizatoru lomu. Ir zināmi apmēram 3000 fermenti, kuru loma vēl pilnībā nav izzināta. Gremošanas procesā piedalās tikai daži. Nozīmīgākie ir tie, kas šķeļ olbaltumus, taukus un cukurus - svarīgākos uztura komponentus.

Gremošanas process sākas jau mutes dobumā, bet intensīvāk turpinās kuņģī, kur izdalās kuņģa sula. Tā satur proteāzes un lipāzi. Proteāzes ir pepsīni, želatināze un himozīns. Pepsīni šķeļ olbaltumus tikai vidē, kur pH <4. Ar kuņģa sulu izdalās trīs neaktīvie pepsinogēni, kuri sālsskābes ietekmē aktivizējas: želatināze šķeļ saistaudu olbaltumu želatīnu, bet himozīns un pepsīns veic piena pārveidošanos par kazeīnu. Lipāze šķeļ taukus par taukskābēm un glicerīnu, taču tai lielāka nozīme ir zīdaiņa organismā, jo tā šķeļ tikai emulģētus taukus, kuri ir pienā.

Kuņģī turpinās polisaharīdu šķelšana, ko veic siekalu fermenti, taču to darbība izbeidzas, saskaroties ar kuņģa sālsskābi, tāpēc polisaharīdu sagremošanā liela nozīme ir to sakošļāšanai un mitrināšanai mutes dobumā ar siekalām. Aizkuņģa dziedzera fermenti tripsīns, amilāze un lipāze šķeļ olbaltumvielas, cukurus un taukus, kad tie no kuņģa ir nonākuši duodēnā un tālāk tiek virzīti pa zarnu traktu.

Lipāzi aktivē žultskābes, tās emulģē taukus, veido kompleksus un ūdenī šķīstošus savienojumus ar taukskābēm, kuri spēj uzsūkties. Vienlaikus žultsskābes neitralizē no kuņģa nākušo skābo saturu un tādejādi pārtrauc kuņģa proteolītisko enzīmu darbību.

Tievo zarnu sekrēts satur enterokināzi, kura aktivizē tripsīnu.

Gremošanas procesā iesaistīto fermentu sekrēcijas regulācijā piedalās arī kuņģa un zarnu trakta iekšējās sekrēcijas hormoni, kuri izdalās asinīs. Nozīmīgākie ir:

  • gastrīns, kurš stimulē kuņģa sālsskābes izdali, kura savukārt aktivē kuņģa fermentus;
  • enterogastroni kavē sālsskābes un pepsīna izdali kuņģī;
  • sekretīns stimulē kuņģa dziedzeru bikarbonātu un ūdens sekrēciju;
  • holecistokinīns-pankreozimīns stimulē žultspūšļa tukšošanos un aizkuņģa dziedzera sulas izdalil;
  • bomezīns pastiprina gastrīna produkciju, aizkuņģa dziedzera enzīmu sekrēciju un žultspūšļa kontrakciju;
  • motilēns regulē barības vada sfinkteru funkciju, stimulē kuņģa un zarnu kontrakciju, kam paralēli fermentu darbībai ir liela nozīme gremošanas procesu norisē.

Enzīmu trūkums rada uztura šķelšanās un, reizē ar to, gremošanas procesa traucējumus. Nesagremotās uztura sastāvdaļas zarnu baktēriju ietekmē rada gāzveida produktus, kas izraisa meteorismu un osmotisko caureju. Ja fermentu trūkums ir ievērojams, uzturvielas netiek pietiekoši sagremotas, tās neuzsūcas un rodas malabsorbcija. Malabsorbcijas dēļ fekāliju masa ir liela, tajās ir daudz tauku.

Vēdera uzpūšanās, caurejas, sāpes ir raksturīgākās slimnieku sūdzības pie gremošanas fermentu nepietiekamības. Vienlaikus ar uzsūkšanās traucējumiem organisms nesaņem uzturvielas un taukos šķīstošos vitamīnus, kam seko svara zaudēšana, hipovitaminoze un ar to saistītās sekas: kalcija vielmaiņas traucējumi, anēmijas, imunitātes pavājināšanās, zarnu disbakterioze. Pacients, baidoties no sāpēm, vēdera uzpūšanās, maz ēd un vēl vairāk pasliktina savu stāvokli.

Sekretīna deficīta gadījumā, kurš parasti attīstās pie hroniska pankreatīta, slimnieks sūdzas par smagumu un sāpēm pakrūtē un labajā paribē, nereti tās ir lēkmjveidīgas. Ir slikta dūša, nav apetītes, var būt vemšana un zarnu darbības traucējumi.

Holecistokinīna-pankreozimīna trūkuma gadījumā slimnieki sūdzas par dažāda rakstura dispeptiskiem traucējumiem, smagumu un spiediena sajūtu labajā paribē un epigastrijā. Var pievienoties arī sāpju lēkmes.

Atsevišķu fermentu trūkuma izpausmes nav viegli pamanāmas, jo kāda no tiem trūkums iekustina ķēdes reakciju visā gremošanas procesā, kas izpaužas kā dispeptiskais, malabsorbcijas un dažādas intensitātes sāpju sindroms. Šie sindromi ir norāde par varbūtēju kādu gremošanas fermentu trūkumu.

Gremošanas orgānu (kuņģa, aizkuņģa dziedzera, aknu un zarnu trakta) funkciju izmeklējumi, asins, urīna un fēču analīzes palīdz precizēt fermentu trūkumu un tā cēloņus (hronisks pankreatīts, gastroektomija, cistiskā fibroze u.c.), izvēlēties pareizu ēšanas režīmu un piemērotākos aizvietotājlīdzekļus katrā konkrētā situācijā.

Dr. med. Antons Skutelisa